Ārsta kabinetā satiekas divi pretpoli ar vienu mērķi – palīdzēt pacientam. Tomēr nereti komunikācija notiek pavisam dažādos līmeņos, turklāt pacienta gaidas par vizīti stipri atšķiras no ārsta gaidām par vizīti un tam visam pa virsu abu pušu gaidas var atšķirties no realitātes. Turpinot tēmu par komunikācijas plaisas mazināšanu starp veselības aprūpes speciālistiem un pacientiem, šoreiz esam izveidojušas ieteikumus ideālajai vizītei no pacienta (mūsu gadījumā vecāka bērnam ar funkcionāliem traucējumiem) skatpunkta un no ārsta skatpunkta.
Viedokli par speciālistu gaidām mums palīdzēja sagatavot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstes Ieva Puķīte, Zane Dāvidsone un Ilze Apine, kā arī Onkoloģijas nodaļas māsa Madara Blumberga.
Ko ārsts sagaida no pacienta?
– Sadarbība.
Uzņemot savā kabinetā pacientu, ārsts vēlas ar pacientu sadarboties, un tas ir būtiski vairākos līmeņos. Pirmkārt, nākot pie speciālista, būtu labi apslāpēt vēlmi konfliktēt, apmētāties ar pārmetumiem un vispārināt iepriekšējo neveiksmīgo pieredzi – tas palīdzēs veidot drošu un cieņpilnu vidi. Otrkārt, lai sasniegtu rezultātu, ir ļoti svarīgi ievērot ārsta norādījumus – ja ārsts ir izrakstījis zāles 10 dienām, tas nozīmē, ka zāles tiešām ir jādzer visas 10 dienas, pat ja slimības simptomu vairs nav. Ja ārsts ir lūdzis jūs nākt uz kontroles vizītēm, tas nozīmē, ka ārstam ir svarīgi regulāri sekot jūsu veselības stāvoklim, nevis mākslīgi radīt rindas vai “pa tukšo” saņemt valsts kvotas.
– Sagatavošanās vizītei.
Nākot pie speciālista, vecākam būtu jāprot formulēt problēmu – kādas ir sūdzības, ar kādu mērķi nozīmētas iepriekšējās analīzes, kas ar bērnu ir noticis. Tāpat ieteicams paņemt līdzi iepriekš veiktos izmeklējumu rezultātus – lai arī slimnīcas datubāzē ir saglabāta informācija par pacientu, datu meklēšana var būt ļoti laikietilpīga un attiecīgi samazināt dārgo vizītes laiku. Ja vecāks nespēj raksturot sūdzības un nevar sniegt nekādu informāciju par bērna veselības stāvokli līdz šim, ārstam ir ļoti grūti “uztaustīt”, kurā virzienā domāt un no kura punkta sākt izmeklēšanu – atkal tiek zaudēts laiks un, iespējams, arī uzticēšanās speciālistam.
– Uzticēšanās.
Šis punkts jo īpaši attiecas uz māsām – pacienti nereti mēdz pārmest, ka māsa neprot veikt kādu procedūru. Taču jāteic, ka par māsu nevar strādāt tāpat vien, aiz gara laika – katra māsa ir ar atbilstošu izglītību, zināšanām un prasmēm. Tāpēc pat tad, ja procedūra izskatās biedējoša un sāpīga, māsa, visticamāk, tiks ar to galā lieliski.
– Cieņa pret savu bērnu.
Pavisam vienkārši – ja ārsts uzdod jautājumu bērnam, ļaujiet bērnam arī atbildēt uz to. Arī tad, ja bērns runā neskaidri vai nerunā nemaz. Arī tad, ja bērns ir nekomunikabls un bikls. Arī tad, ja gribas ietaupīt ārsta laiku un izstāstīt visu ātri, loģiski un skaidri. Ja ārsts ir uzsācis sarunu ar bērnu, tas nozīmē, ka ārstam ir laiks šai sarunai un ka bērns var sniegt būtisku informāciju. Ļaujot bērnam sarunāties ar ārstu nepastarpināti, ir arī citi bonusi, piemēram, bērnam drošāka vide.
– Sapratne I.
Veselības aprūpes speciālisti nemostas ar vēlmi nodarīt kādam pāri – gluži otrādi. Tomēr medicīna ir process, kurā ir sāpes un neērtības – tiesa, ar mērķi uzlabot pacienta dzīves kvalitāti.
– Sapratne II.
Veselības iestāžu vide ir intensīva, tajā ir dažādi augsti riski un neparedzēti aspekti. Tālab ir svarīgi ievērot nosacījumus – piemēram, par tām pašām plaši apspriestajām maskām (izkārtajiem deguniem, kas tiek pamatoti ar grūtībām elpot, u. tml.) vai roku mazgāšanu. Tāpat, lai cik grūti tas dažkārt nešķistu, būtu svarīgi apzināties, ka ārsti neaizkavē rindas speciāli – tam var būt daudz iemeslu. Piemēram, iepriekšējais pacients ir ļoti sarežģīts, tāpēc tam velta vairāk laika. Vai arī izmeklējums aizkavējas, jo speciālistam ir jāpieņem ārkārtas pacients no reanimācijas nodaļas, kurš grafikā nav un nevar būt ieplānots.
Ko sagaida pacients no ārsta?
– Sasveicināšanās.
Ierodoties pie ārsta, vide ir drošāka un atvērtāka, ja, vecākam ar bērnu ienākot kabinetā, ārsts paceļ acis no dokumentiem/ekrāna (ideālā gadījumā – tur tās paceltas arī sarunas laikā), iepazīstas ar pacientu un viņa vecāku, vienlaikus pārliecinoties par pacienta identitāti, un iepazīstina ar sevi: “Labdien, esmu endokrinologs dakteris Krūmiņš.” Sauciet vārdā gan pacientu, gan viņa vecāku un, ja var, izvairieties no “mammīt”.
– Empātija.
Atnākot pie speciālista, vecāks, kurš ir sagatavojies vizītei, vēlas tikt uzklausīts. Vecākiem nav medicīniskās izglītības, toties ir daudz baiļu par savu bērnu. Ja jūtat, ka vecāka sniegtā informācija nevar palīdzēt, jūs varat virzīt sarunu, uzdodot sev interesējošus jautājumus. Un vēl – vecākiem, kuri audzina bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, precīza diagnostika ir tikpat svarīga kā jebkuram citam vecākam – viņi dodas pie ārsta, lai saprastu, kāpēc bērnam ir tādas vai šādas pazīmes vai simptomi, tāpēc vecāks tiešām vēlas izprast patieso cēloni, nevis “norakstīt” uz bērna pamatdiagnozi.
– Skaidrojumi.
Skaidrojiet bērnam un vecākam visas manipulācijas, ko veicat vai kas bērnu sagaida. Jo sliktāk vecāks pārzina specifisku informāciju, jo svarīgāk ir to izskaidrot. Tāpat centieties pasniegt informāciju vienkāršoti, bez specifiskiem terminiem. Piemēram, “iesnas” ir stipri saprotamāk nekā “vīrusu izraisīts deguna blakusdobumu iekaisums”, “vēdera limfmezglu iekaisums” noteikti strādā labāk nekā “mezadenīts” un “iztaustot neatradu nekādas novirzes” ir labāks skaidrojums pacientam nekā “palpatoriski patoloģisku atražu nav”.
– Skaidras norādes.
Vecākiem vajadzīgas skaidras norādes tālākai rīcībai neatkarīgi no tā, vai ir runa par zāļu lietošanu, veicamajām analīzēm vai pierakstu uz nākamo vizīti. Vecāki mēdz satraukties par medicīniskiem sarežģījumiem, mēdz būt pārguruši no brauciena uz slimnīcu, varbūt došanās ar bērnu ārpus ierastās vides ir vispār kosmisks pārbaudījums – gadās visādi. Tāpēc, lai veicinātu vecāku iesaisti un precīzu norādījumu ievērošanu, lūdzu, veltiet tam laiku un pieturieties pie principa “dubults neplīst”, izskaidrojiet katru rekomendāciju punktu, kas uzrakstīts, izdrukāts un izsniegts vecākam atzinumā vizītes beigās, un pārliecinieties, ka vecāks saprata teikto un zina, kur paskatīties, ja kas aizmirstas.
– Droša vide.
Lai arī nosaukums ir samērā plašs un vispārīgs, jāteic, ka droša vide un uzticēšanās veidojas no maziem krikumiem (skat. pirmo punktu). Droša vide veidojas arī tad, ja ārsts pirms atkārtotas vizītes ir ieskatījies pacienta anamnēzē un zina, kāda ir līdzšinējā slimības vai ārstēšanas gaita. Drošības sajūtu noteikti pozitīvi ietekmē apziņa, ka vecāks nesaņems pārmetumus. Tāpat vecāks jūtas drošāk, ja ārsts godīgi atzīst, ka nezina, kā palīdzēt, vienlaikus iesaka, pie kā vērsties, lai atrastu atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem.
Kopsavilkums
Sākotnēji var šķist, ka ārstu un pacientu gaidas ir nesavienojamas. Tomēr tām ir kas kopīgs – vēlme palīdzēt pacientam. Uzklausot ārstu pieredzes stāstus un pacientu pieredzes stāstus, izgaismojas vēl kas – abām pusēm nereti ir sajūta, ka otrs nav klātesošs – nesaprot manas bažas, neieklausās manā teiktajā, neredz, cik nejēdzīgi viņš izturas, neierauga manu nogurumu utt. Taču atcerieties, ka gan vecākam, gan ārstam pirms jūsu tikšanās aiz muguras jau ir dienas notikumi un iepriekšējas pieredzes. Tāpēc katrreiz, kad šķiet, ka atkal esam citās pasaulēs, pajautājiet sev – kāds šajā konkrētajā brīdī būtu īsākais saziņas ceļš, lai palīdzētu pacientam. Tas taču ir mūsu kopīgais mērķis!
