Viena no frāzēm, ko ļoti bieži dzird vecāki, kuri audzina bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, ir “jūsu bērns nevar” visdažādākajās variācijās: jūsu bērns nevarēs, viņa vecumā būtu jāprot, bērns atkal ir aizmirsis, bērnam vāji attīstīta šī joma, ar bērnu nav pietiekami strādāts pie šī, cilvēki ar tādu diagnozi to nespēj, bērns jau ilgi nevar iemācīties u. tml.
No vienas puses, var saprast veselības aprūpes speciālista vēlmi sagatavot vecākus ļaunākajam iespējamajam scenārijam. Tāpat var saprast nodomu parādīt, kas ir bērna vājais posms, lai to varētu attīstīt.
No otras puses, vecāks, kurš atnācis pie ārsta vai speciālista, vēlas sajust cerību un ieraudzīt perspektīvu. Visticamāk, vecāks, kurš ir atnācis pie speciālista, nevis atmetis visam ar roku, jau ir pavadījis desmitiem un simtiem stundu, strādājot pie bērna attīstības, un tagad vēlas saprast, kā vēl savam bērnam palīdzēt.
Uzklausot minētās frāzes variācijas, vecākus pārņem bezspēcība un sajūta, ka pat vissmagākais darbs tā arī nenes augļus. Tas savukārt mazina vēlmi turpināt iesākto un vairo pārliecību, ka jāmeklē speciālists, kurš spēs ieraudzīt bērna potenciālu. Tālāko “riņķa danci”, domājams, nav jāapraksta – katram, kurš šajā punktā bijis gan vecāka, gan speciālista vietā, tas ir labi pazīstams.
Tad, lūk, pēc šī ievada ļaujiet piedāvāt dažus ierosinājumus no vecāku perspektīvas.
- Pirmajā vizītē (ja vien tas nav akūti nepieciešams klīnisks izvērtējums) neizsniedziet vecākam garu sarakstu ar visu, ko bērns nevar. Visticamāk, vecāks jau to zina – kā minēts iepriekš, ja vecāks ir atnācis pie speciālista, viņš jau ir sapratis, ka nepieciešama palīdzība. Pamēģiniet ieraudzīt to, ko bērns jau māk – pat ja tas jūsu acīs nav nekas dižs vai slavējams, tas vecākam palīdzēs saglabāt cerību, ka darbs palīdzēs sasniegt labākus rezultātus. Atcerieties arī, ka, saņemot uzslavu par bērna spējām, vecāks nesāk automātiski domāt, ka bērns tagad ir vesels un var neko tālāk nedarīt.
- Aizmirstiet par vārdu “BET”. Vienkārši nesakiet to. Vecāki ir “BET” lokatori, un “BET” izdzēš visu labo, ko līdz šim pateicām. Šādi vietā: “Jūsu bērns jau pazīst burtus, bet uzrakstīt vēl nevar.” Pamēģiniet šādi: “Jūsu bērns jau pazīst burtus. Tagad vingrināsimies tos uzrakstīt.”
- Nepārmetiet vecākam, ka viņš atnācis tikai tagad, ar tik bieži dzirdēto “Mammīt, kur jūs bijāt agrāk?” Agrāk vecāks stāvēja gaidītāju rindā pie ārsta, nevarēja izkārtot ģimenes lietas, lai izvadātu bērnu pie speciālistiem, meklējot traucējumu cēloni, agrāk vecāks bija pie citiem ārstiem, ar ko nenodibināja kontaktu, agrāk vecāks nevarēja atbraukt uz Rīgu vai samaksāt par vizīti, agrāk vecāks veda bērnu pie logopēda, lai gan, izrādās, vajadzēja ergoterapeitu, agrāk vecāks nezināja vai nesaprata, ka bērnam vajag palīdzību, agrāk vecākam bija bail. Pamēģiniet vecākam pateikt: “Cik labi, ka atnācāt! Tagad mēs varēsim bērnam palīdzēt!”
- Lai cik neticami tas dažbrīd neizklausītos, vecāki vēlas sadarboties ar speciālistiem. Ļaujiet vecākam sajust, ka arī jums šī sadarbība ir būtiska. “Jums mājās jāizdara tas un tas, citādi nekā nebūs” vietā pamēģiniet pateikt: “Mēs šodien strādājām ar to un to, un būtu ļoti svarīgi, lai jūs mājās turpinātu iesākto – tad bērnam būs vieglāk apgūt jaunās prasmes.” Vecākiem ir būtiski būt komandā, kopā, uz viena viļņa ar bērna veselības aprūpes speciālistiem – sajūtot kopības garu, vecāki var bērna dēļ nogāzt kalnus.
- Dodiet vecākam konkrētus un izdarāmus uzdevumus. Maz kas ir drausmīgāks par frāzi: “Ja kārtīgi un daudz strādāsiet, bērns varēs!” Pirmajā reizē to dzirdot, vecākā aizmetas cerības stars, bet, atnākot mājās, rodas jautājumi: Bet kas tad īsti jādara? Kur man jāiet? Kura nodarbība ir svarīgāka? Kas tieši jāpaveic mājās? Kas man jāizdara vispirms – jānoliek bērns gulēt vai jāmācās burti?
Parasti tas beidzas ar apjukumu un… lielu pauzi līdz nākamajai vizītei, jo būs taču jāizstāsta, kas mājās darīts, taču skaidrības nav.
Apkopojot:
- mēģiniet formulēt sakāmo bez nolieguma;
- dodiet vecākam sajūtu, ka būsiet viņa atbalsts;
- dodiet vecākam konkrētus un reāli izdarāmus uzdevumus;
- ieraugiet bērna varēšanu un paslavējiet to.
Un pašā nobeigumā – paldies ikvienam, kurš izlasīja šo rakstu! Paldies ikvienam, kurš atcerēsies kādu no šīm idejām kaut vienu vienīgu reizi savā darbā! Paldies ikvienam veselības aprūpes speciālistam, kurš strādā ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem – mēs jūs cienām un bez jums nevaram!
