Dauna sindroms nosaukts britu ārsta Džona Lengdona Heidona Dauna (1828–1896) vārdā. Viņš bija izcils garīgās veselības speciālists, kas izmainīja attieksmi pret cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Pēc studiju beigšanas, Dauns kopā ar sievu uzsāka darbu Ērlsvudā, pārvēršot biedējošo un šausminošo aprūpes namu par vietu, kurā pret visiem pacientiem izturējās ar cieņu, viņus izglītoja un nodrošināja jēgpilnu dzīvi. Balstoties uz saviem novērojumiem, viņš 1866. gadā aprakstīja tipiskākās pazīmes stāvoklim, ko šodien zina kā Dauna sindromu.
Interesanti, ka dažus gadus vēlāk Daunu pāris uzteica darbu Ērlsvudā, jo lordi atteicās Džona Lengdona sievai maksāt algu par paveikto. Taču atlūgums Ērlsvudas aprūpes iestādē nenozīmēja darba beigas – viņi izveidoja savu aprūpes namu Normansfīldā, kur dažu gadu laikā iemītnieku skaits pieauga no sākotnējiem 18 līdz pat 160. Šobrīd Normansfīldā ir ierīkots Lengdona Dauna centrs un muzejs.
Dr. Dauns devis būtisku ieguldījumu arī citu garīgās veselības stāvokļu izpētē. Vienvārdsakot, Džons Lengdons Dauns bija visnotaļ cienījama un nozīmīga personība 19. gadsimta Lielbritānijā.
Tomēr pagāja gandrīz simt gadu, līdz tika atklāts Dauna sindroma ģenētiskais cēlonis. Ar šo atklājumu 1959. gadā klajā nāca franču ģenētiķis Žeroms Žans Luijs Marija Ležēns. Viņa pētījums bija unikāls, jo pirmo reizi pasaules vēsturē tika atklāta saikne starp ģenētisko materiālu un intelektuālo attīstību, kas veicināja jaunas jomas – citoģenētikas – attīstību, palīdzot izskaidrot arī citus ģenētiskos stāvokļus.
