Foto: Madara Blūmere
Bērna attīstība nav iedomājama bez vēlmes izzināt, iespējas mēģināt un eksperimentēt, kā arī veselīga pašvērtējuma – visi šie faktori ir savstarpēji saistīti. Kā palīdzēt bērnam attīstīt veselīgu pašvērtējumu un saglabāt izziņas prieku jau no agrīna vecuma? Ar praktiskiem ieteikumiem dalās klīniskā psiholoģe Zane Kronberga.
Pašvērtējuma veidošana sākas drīz pēc dzimšanas – pareizu rotaļlietu izvēle var palīdzēt bērnam sajust, ka viņš spēj kontrolēt noteiktas situācijas, un izprast likumsakarības, kas arī ir veselīga pašvērtējuma pamatā. Tāpēc jau agrīnā vecumā jāpievērš uzmanība gan bērna rotaļu vides iekārtojumam, gan rotaļlietām, ar kurām bērns spēlējas. Lūk, daži principi, kas var palīdzēt saprast, ko un kāpēc izvēlēties.
1) Piedāvājiet bērnam rotaļlietas, kuras bērns spēj “kontrolēt”. Piemēram, skaistie karuseļi, kurus var piekarināt virs bērna gultiņas un ieslēgt, lai tie griežas un atskaņo melodiju, nav kontrolējama rotaļlieta: bērns nevar karuseli ne apturēt, ne apskatīt tuvāk, ne izslēgt. Turpretī grabulis vai zvaniņš dod bērnam vajadzīgo pieredzi – bērns var satvert rotaļlietu, aplūkot to, pagaršot, aptaustīt, aizmest un klausīties, kā tā skan. Ir būtiski, lai rotaļlieta, ar kuru bērns darbojas, trenē sajūtu, ka šis priekšmets dara to, ko bērns vēlas. Mazā vecumā noteikti būs piemēroti lieli, viegli priekšmeti, ko var satvert un noturēt – no sadzīves priekšmetiem tie varētu būt pītie groziņi, plastmasas bļodas, lupatiņas.
2) Izvēlieties rotaļlietas ar vienu vai dažām funkcijām, jo tās palīdz izprast cēloņus un sekas. Šobrīd veikalu plauktos ir daudz rotaļlietu, kas tiek sauktas par attīstošām, taču ir vērts padomāt, vai tas tiešām tā ir. Vai rotaļu telefons, kuram, nospiežot vienu pogu, var atskanēt dažādas melodijas vai ierunāti teksti, varētu palīdzēt izprast likumsakarības? Diez vai. Drīzāk būtu noderīga rotaļlieta, kurai, nospiežot pogu, vienmēr iedegas gaismiņa vai vienmēr skan viena un tā pati melodija. Tādējādi bērns iegūst pieredzi, ka vispirms man jānospiež poga, tad atskanēs melodija, ko vēlos dzirdēt.
3) Iekārtojiet bērna rotaļāšanās telpu tā, lai rotaļlietas “strādātu bērna labā”. Nepārblīvējiet bērna telpu! Labāk, lai bērnam ir tikai dažas rotaļlietas, nevis to ir pārāk daudz. Optimālais rotaļlietu skaits gan nav aprēķināts, un ir skaidrs, ka katram bērnam tas atšķirsies – vienam bērnam vajadzēs piecas rotaļlietas, citam pietiks ar divām. Viena no pazīmēm, kā saprast, ka rotaļlietu ir pārāk daudz, – bērns ar tām nespēlejas, bet tikai izmētā. Tāpat ir būtiski, lai rotaļlietas vienmēr stāvētu aptuveni tajā pašā vietā, kas rada drošības un prognozējamības sajūtu: ja es aizrāpošu līdz skapim, tur būs mana skanošā bumba. Turpretī pārāk daudz rotaļlietu vai mainīga to atrašanās vieta var attīstīt bezpalīdzības sajūtu: līdz skapim aizrāpoju, bet bumbu neatradu.
4) Ļaujiet bērniem spēlēties “nepareizi”! Bērna rotaļāšanās prasmes iziet noteiktu attīstības ceļu – vispirms bērns pēta rotaļlietas sensorās īpašības: kā tā skan, garšo, smaržo, kāda ir tās tekstūra. Pēc tam bērns attīsta funkcionālu spēlēšanos jeb lieto rotaļlietu tās paredzētajam mērķim: stumda un braucina mašīnīti, spēlē tējas dzeršanu ar krūzītēm. Nākamais attīstības posms ir iztēlošanās spēles, kuru laikā bērns ar priekšmetu darbojas ārpus tiešajām funkcijām: flomāsters kļūst par staigājošu cilvēciņu, krūzīte – par cepuri. Sākoties šim attīstības posmam, nereti vecāki pūlas panākt, lai bērns spēlētos “pareizi”.
5) Viedierīces atstājiet reizēm, kad ir vajadzīgs, lai bērns būtu mierīgs: gaidot rindā poliklīnikā, trolejbusā vai pie zobārsta. Ir skaidrs, ka mūsdienu bērni neizaug bez viedierīcēm. Taču visvērtīgāk ir apzināties, ka es iedodu bērnam ierīci tāpēc, ka šajā situācijā ir nepieciešams, lai būtu miers, nevis tāpēc, ka tas ir attīstoši.
Rūpes par piemērotu rotaļu vidi palīdz izvairīties no iemācītās bezpalīdzības (ang. – learned helplessness). Iemācītās bezpalīdzības jēdzienu plaši aprakstījis Martins Seligmans (Martin Seligman) – tā ir situācija, kurā cilvēkam ir attīstījusies pārliecība, ka nekas neizdosies, lai ko arī es darītu. Attiecīgi cilvēki neizmanto savas iemaņas vai vēlmi izzināt un eksperimentēt arī tad, kad tas ir iespējams.
Bērniem ar speciālām vajadzībām ir palielināts risks apgūt iemācīto bezpalīdzību, jo ikdienā ir daudz vairāk šķēršļu un ir daudz vieglāk piedzīvot situācijas, kurās nevar panākt rezultātu. Turklāt arī vecākiem, kuri audzina bērnu ar speciālām vajadzībām, var attīstīties iemācītā bezpalīdzība, jo agrīnā bērna vecumā viņi cenšas darīt visu iespējamo, lai uzlabotu bērna stāvokli, taču ilgstoši saņemot noraidījumus, pārmetumus un “pierādījumus”, kas nostiprina pārliecību, ka nav jēgas neko darīt. Vēl iemācītā bezpalīdzība var izveidoties pie nesamērīgi sarežģītiem uzdevumiem vai, gluži pretēji, pie pāraprūpes – gadījumos, kad vecāki vai aprūpētāji ilgstoši visu izdara bērna vietā un neļauj piedzīvot situācijas, kurās bērnam pašam kaut kas izdodas. Bērns nesaņem pieredzi – es mēģinu, un man sanāk.
Tālab, strādājot pie bērna attīstības, ir ļoti svarīgi dot atbilstošas sarežgītības uzdevumus. Lai to noteiktu, ir vērtīgi ieskatīties Ļeva Vigotska (Lev Vygotsky) teorijā par attīstības zonām. Pašreizējā attīstības zonā ir prasmes, ko bērns var veikt patstāvīgi. Tuvākās attīstības zonā ir viss, ko bērns var paveikt ar nelielu palīdzību. Tālākās attīstības zonā ir tas, ko bērns nevar paveikt, arī tad, ja viņam palīdz. Attīstība notiek tikai un vienīgi tuvākās attīstības zonā! Pašreizējās attīstības zonā bērns neapgūst jaunas prasmes, savukārt tālākās attīstības zonā var apgūt iemācīto bezpalīdzību – bērns izmēģina un saprot, ka nav jēgas pūlēties, jo veicamais uzdevums tāpat nav izpildāms. Mācīšanās, intervences un rehabilitācijas mērķiem ir jābūt pakāpē, ko bērns šobrīd spēj paveikt ar palīdzību. Gadījumos, kad prasmju apguvē nav progresa, ir vērts paraudzīties, vai darbs notiek tuvākās attīstības zonā.
Ilustrēsim ar piemēriem. Ja vecāks vēlas, lai bērns iemācās uzvilkt bikses, un patlaban bērns prot iebāzt starā kāju, tad nākamais uzdevums būtu iemācīties bikses uzvilkt līdz dibenam vai pāri dibenam, nevis atrast bikses skapī, uzvilkt tās, aizvilkt rāvējslēdzēju un aizsprādzēt siksnu – prasot uzreiz izpildīt tik sarežģītus uzdevumus, bērns visdrīzāk vienkārši atteiksies ģērbties.
Līdzīgi ar valodas attīstību. Ja bērns saka zilbes vai apzīmē jēdzienus tā saucamajā “bēbīšu valodā” (“su” – sula; “ba” – banāns), tad nākamais uzdevums būtu paplašināt lietoto zilbju daudzumu un mācīties likt kopā divas zilbes (su+la; ba+na). Pārāk tāls mērķis būtu uzreiz prasīt veidot frāzes vai mācīties lietot pieklājības frāzes (mammu, lūdzu, iedod sulu!). Frāzes var sākt veidot tad, kad bērns ir apguvis pietiekami daudz darbības vārdu.
Dažkārt šie uzdevumi vecākam var izrādīties ļoti grūti – īpaši gadījumos, kad audzina bērnu ar speciālām vajadzībām. Mēs dzīvojam vidē, kurā ir nemitīgi jāpierāda, ka mans bērns ir iemācījies vienu vai otru prasmi, ka viņš spēj to izpildīt. Taču, strādājot pie bērna attīstības, ir vērtīgi paraudzīties, kurā izziņas posmā bērns patlaban atrodas un kā es varu palīdzēt sasniegt nākamos mērķus, neiegremdējot bērnu pāraprūpē un neatstājot viņu novārtā.
Izkopjot izpratni par atbalstu bērna attīstībā, ir jāapzinās, ka agrīnajā bērna vecumā ikdienu pamatā veido divas situācijas – bērna vadītas spēles un pieaugušā vadītas situācijas. Gadījumos, kurus vada pieaugušais (zobu tīrīšana, tualetes apmeklējums, ģērbšanās, autiņbikšu maiņa), ir konkrēts scenārijs, pēc kura var sasniegt rezultātu. Pieaugušais zina, kāda ir pareizā rīcība, un vada situāciju, piemēram, palīdz bikses uzvilkt kājās, nevis uz galvas, vai lieto karoti, lai ēstu zupu. Savukārt reizēs, kad bērns spēlējas, ir labi, ja var sekot bērna iniciatīvām. Dažiem bērniem ir daudz radošu ideju un iniciatīvu, un tad bērna vadīta spēle ir vienkāršāka. Taču citi bērni ir pasīvi, un šādos gadījumos bērnam var būt jāparāda dažādi varianti, kā var spēlēties, paturot prātā, ka rotaļām nav tikai viens pareizais variants. Labs izejas punkts abos virzienos ir iespēja skatīties, kas bērnu interesē šobrīd, un paplašināt interešu un iespēju loku ar līdzīgām rotaļām un prasmēm. Piemēram, ja bērnam patīk ripināt bumbu, var parādīt, ka bumbu var iemest arī grozā vai virzīt pa trasi.
Ja bērnā jau ir attīstījies zemāks pašvērtējums vai iemācītā bezpalīdzība, to var mainīt, piedāvājot bērnam jaunu pieredzi. Reizēm ir noderīgi iedrošināt iegūt pozitīvas asociācijas – lai cilvēks varētu kaut ko iemācīties, viņam ir jājūtas labi (arī mēs labāk atceramies sarunas pie gardas kafijas tases, nevis lekcijas ledaini aukstā telpā vairāku stundu garumā). Ja bērns atsakās sēsties pie galda, jo ir iemācījies, ka pie galda ir tikai garlaicīgi vai grūti uzdevumi, tad mēs varam parādīt, ka pie galda var notikt arī interesanti un aizraujoši piedzīvojumi. Ja līdz šim bērns ir iemācījies, ka, lasot grāmatu, būs vienmēr jāsauc burti, un nekad neizvēlas grāmatu lasīšanu kā aktivitāti, tad varam to mainīt, iedrošinot izvēlēties citu grāmatu un atvēlot pietiekami daudz laika attēlu pētīšanai.
Pozitīvu pašvērtējumu lielākā vecumā var attīstīt, ļaujot piedalīties ikdienas darbos un sajūtot, ka bērna darbs ir noderīgs un vajadzīgs. Šī pieredze ir svarīga arī bērniem ar smagiem attīstības traucējumiem! Pamatskolas vecumā bērniem ir īpaši svarīgi justies pieaugušākiem, viņiem gribas būt lieliem. Vecāku uzdevums ir ļaut eksperimentēt un iesaistīties – maisīt pankūku mīklu, cept olas, mazgāt veļu, veikalā samaksāt par pirkumu –, dažkārt ignorējot kritiku no apkārtējiem cilvēkiem (piemēram, aizrādījumos, ka bērni, kuri nevar pārstāt lēkāt, nedrīkst iet veikalā).
Vienlīdz svarīgi bērniem ir iemācīties, ka viņi var izturēt nelielu diskomfortu. Mazā vecumā mēs bērnus saudzējam un sargājam, taču skolas vecumā varam ļaut izpētīt vidi un izturēt grūtības: nest no veikala smagāku maisiņu, braukt pilnā trolejbusā vai pagaidīt, kamēr vecāki sarunājas, nepārtraucot viņu sarunu. Arī šīs prasmes trenē pakāpeniski. Piemēram, ja bērnam ir bailes braukt trolejbusā, iesākumā var pasēdēt pieturā, vērojot braucošos trolejbusus. Vēlāk var izvēlēties dienas laiku, kad trolejbuss nav pārpildīts, un aizbraukt vienu pieturu pēc saldējuma. Pēc tam var pamēģināt braukt divas pieturas. Galu galā lielākās pilsētās prasme pārvietoties ar sabiedrisko transportu ir ļoti būtiska.
Papildu literatūra:
Martin Selegman “The Optimistic Child”
Monika Alī “Mana bērna attīstības ceļš”
