Kādi procesi notiek galvā, sastopoties ar cilvēkiem, kuri no mums atšķiras? Kādas ir galvenās grūtības, dzīvojot ar cilvēku, kuram ir funkcionāli traucējumi? Kā pasargāt sevi no pašdestrukcijas un apkārtējo kritikas? Kā veicināt atvērtību pret citiem? Uz šiem jautājumiem meklējām atbildes kopā ar Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” un centra “Marta” klīnisko psiholoģi Evitu Lazdiņu un Latvijas vadošo bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu. Šeit apkopotas galvenās atziņas pēc diskusijas biedrības “Dauna sindroms Latvija” rīkotajā informētības un labdarības pasākumā “Klāt_būtne” 2023. gada 13. oktobrī Rīgā, kultūrvietā Vagonu Hall.
Kāpēc biežākā reakcija, ieraugot atšķirīgo, ir novērsties?
Kad sastopamies ar to, ko nepazīstam, organisma tipiskā reakcija ir bailes – vispirms mēs pievēršam uzmanību un tad vērtējam, vai tas, kas ir mūsu priekšā, var mūs apdraudēt. Ja organisms paredz apdraudējumu, raksturīgākais aizsargmehānisms ir novēršanās, lai neprovocētu lieku bīstamību.
Mūsu komunikācijas prasmi veido zināšanas, attieksme un uzvedība. Visvienkāršāk no šiem trim aspektiem ir ietekmēt zināšanas, taču tas ne vienmēr automātiski ietekmē attieksmi un uzvedību. Pašreizējā sabiedrībā mēs tiecamies segregēt (nošķirt) atšķirīgo, un tas ievērojami samazina kontakta iespējas. Taču tieši saskarsme, satikšanās, saziņa (ekspozīcijas efekts) ir tās, kas būtiski ietekmē mūsu attieksmi un attiecīgi arī uzvedību. Tālab, vienkārši sakot, – jo biežāk redzēsim un vairāk laika pavadīsim ar cilvēkiem, kuri atšķiras, jo mazāk baidīsimies un mulsīsim.
Svarīgi apzināties, ka bērni mācās no vecāku uzvedības (nevis vārdiem). Ja bērns izrāda interesi un uzdod jautājumus, tad vecāka pienākums ir sniegt bērna vecumam atbilstošu atbildi, nevis tūdaļ likt novērsties un vilkt prom. Galvenais ieteikums – neuzpūst no vienkārša jautājuma “ziloni”.
Šeit jāpievērš uzmanība ne tikai līdzcilvēkiem, kuriem uzdod jautājumus, bet arī tiem, par kuriem uzdod jautājumus. Būdami aprūpētāji cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, mēs nereti paši kaunējamies par savu statusu, izvairāmies atbildēt un tādējādi saasinām maldīgus priekšstatus, no kuriem mēs vēlētos atbrīvoties.
Ko nozīmē dzīvot ar cilvēku, kuram ir psihiski traucējumi?
Šajās situācijās “grūti” kļūst par “normāli”. Cilvēkiem, kuri aprūpē bērnu vai pieaugušo ar psihiskiem traucējumiem, veidojas paaugstināts depresijas, trauksmes, pašārstēšanās (ar dažādām vielām) risks, kas tieši saistīts ar paaugstināto stresu.
Stresoru ir ļoti daudz:
- fizisks (organisma) stress – līdzcilvēka aprūpē jāiegulda liela enerģija;
- emocionāls stress – dažas emocijas var būt ļoti smagas, piemēram, dusmas, sēras, kauns. Emocijas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, un tās visas ir svarīgas. Tomēr ilgstoša dzīve kādā no tām var būt ļoti apgrūtinoša;
- finansiāls stress – cilvēka ar funkcionāliem traucējumiem aprūpe ir dārga un prasa papildu laika un finanšu resursus.
Šie ir tikai daži piemēri stresa izraisītājiem, kurus, audzinot neirotipisku bērnu, parasti nepiedzīvo tādā apmērā – ikdienas grūtums ir stipri mazāks.
Dzīvei ar cilvēku, kuram ir psihiski vai fiziski traucējumi, noteikti ir arī pozitīvās puses, tomēr medicīnā un zinātnē ierasts pētīt riska faktorus, tāpēc pētījumu par ieguvumiem ir ļoti maz. No pieredzes vecāki un līdzcilvēki min empātijas pieaugumu, atvērtāku skatījumu, arī augstākas darbspējas.
Kādi ir psihes saudzēšanas mehānismi, lai dzīve ar cilvēku, kuram ir funkcionāli traucējumi, nesagrautu apkārtējos?
Jāteic, ka vienas zelta formulas nav, taču jāatceras, ka jūs esat sava bērna galvenais atbalsta resurss, – ne velti tik bieži lietojam analoģiju ar lidmašīnu: vispirms skābekļa maska jāuzvelk pašam un tikai tad var palīdzēt savam bērnam. Lūk, daži ieteikumi, ko katrs no mums var savā labā darīt.
1) Psihes saudzēšanas pamatā ir rūpes par sevi. Rūpes par sevi būtībā ir ļoti vienkāršas – gulēt, kustēties, vingrot, atrast kaut nedaudz laika sev. To ir iespējams izdarīt arī situācijās, kad šķiet, ka nekas nav maināms. Rūpes par sevi var izpausties, piemēram, kā apņemšanās dzert vairāk ūdens. Šajā pašpalīdzības blokā ir arī prasme lūgt palīdzību – mēs varam (un vajag) lūgt palīdzību pat ar uzdevumiem, kurus varētu paveikt paši.
2) Cilvēkiem ir tendence dzīvot nākotnē – mēs bieži domājam par to, kas būs, ko mēs panāksim, ja izpildīsim konkrētus uzdevumus. Taču tas ne vienmēr ir palīdzoši. Dažkārt ir vērtīgāk fiksēt to, kas ir šobrīd un kādas ir pašreizējās vajadzības.
3) Vecāka aktīva līdzdalība rehabilitācijā mazina emocionālo stresu. Tas nozīmē – būt klāt attīstošajās nodarbībās, apgūt noteiktus uzdevumus un izmantot iespējas piedalīties ar savu ieguldījumu, nevis atstāt bērnu kabinetā, nezinot, kas ar viņu notiek.
4) Atrodiet atslodzes iespējas! Parasti no ikdienas raizēm iemācāmies novērsties darbā, tomēr būtu svarīgi atrast atslodzes iespējas arī ārpus darba.
5) Citu cilvēku atbalsts ir ļoti svarīgs. Apkārtējiem var būt grūti saprast, kas tieši jums nepieciešams. Ja cilvēks piedāvā palīdzēt (un arī ja viņš to nedara), dodiet cilvēkiem konkrētus uzdevumus, kas var sniegt jums tik ļoti nepieciešamo atbalstu.
Lūgt palīdzību nav vienkārši, un tas ir jāmācās. Dažreiz mēs uzskatām, ka palīdzība ir globāla un vērienīga, taču nereti arī pavisam mazi uzdevumi (piemēram, atnest no veikala maizi) var atslogot ikdienas soli. Turklāt ar maziem lūgumiem ir vieglāk sākt mācīties. Lūgt palīdzību nenozīmē, ka esmu vājš. Drīzāk tas nozīmē izpratni, ka esmu atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par savu bērnu, un palīdzības lūgšana noteiktās situācijās ir jau pieminētā skābekļa maska.
Vienlaikus paturiet prātā, ka jebkuram ir tiesības atteikt jums palīdzību. To nevajadzētu uztvert kā attieksmi tieši pret jums un pirmā atteikuma gadījumā nospriest, ka tomēr tiksiet ar visu galā pats.
6) Ejiet ārā no mājas, iesaistieties nevalstisko organizāciju darbā, meklējiet atbalsta grupas vai reliģiskas organizācijas – nav būtiska forma, ir svarīgi, lai jums ir līdzeklis, kas novērš sociālu izolēšanos.
7) Meklējiet profesionālu palīdzību.
Ko mēs varam darīt, lai stiprinātu vecāka-bērna attiecības?
Paturiet prātā konceptu good enough parent (pietiekami labs vecāks). Ideāls vecāks ir izdomāts konstrukts, kas realitātē nav iespējams.
Vienlaikus īpašo bērnu ģimenēs pietiekami labi ne vienmēr ir pietiekoši. Bērna ar funkcionāliem traucējumiem aprūpe prasa vairāk zināšanu un prasmju, kuras ir jāattīsta un jāstiprina. Mums nav iespēju izvēlēties starp darīt vai nedarīt, jo tas apdraud bērna veselību un drošību.
Tāpēc vienmēr jāmeklē resursi sevis stiprināšanai (skat. iepriekšējo sadaļu), savukārt attiecības ar bērnu veido un attīsta kopīgs laiks, nedalīta uzmanība un patiesa interese par bērna ikdienu (un spēja atklāti izstāstīt par savu ikdienu). Un jā, šis ir izdarāms arī tad, ja bērna funkcionēšanas līmenis ir zems un šķiet, ka sarunas vai kopīgs laiks nedod nekādu pienesumu.
Kā saprast, ka nepieciešama palīdzība?
Izpausmes, kas liecina, ka nepieciešama palīdzība, katram cilvēkam, saprotams, ir atšķirīgas. Taču ieskatam varam dot dažus piemērus.
1) Cilvēks izjūt nemitīgas ciešanas (ciešanas nav obligātas!).
2) Cilvēks nespēj funkcionēt un darīt to, ko kādreiz varēja.
3) Cilvēks pārstāj apmierināt savas vajadzības (aizmirst paēst, guļ ievērojami mazāk, kļūst vieglāk aizkaitināms).
Vislabāk būtu nesagaidīt šādus stāvokļus un laikus parūpēties par savu labklājību. Jebkurš no minētajiem piemēriem liecina, ka cilvēkam nepieciešama profesionāla palīdzība. Šeit arī neliels skaidrojums, ja apjūkat, meklējot palīdzību – pie kā tad vērsties?
Psihologs ir sociālās jomas pārstāvis, kura galvenie pienākumi ir sniegt konsultācijas un nepieciešamo psiholoģisko vai emocionālo atbalstu.
Psihiatrs ir ārsts, kurš diagnosticē psihiskus traucējumus un ārstē, tostarp ar zālēm, ja tas nepieciešams.
Psihoterapija ir ārstniecības metode, ko izmanto gan psihologi, gan psihiatri.
Labs speciālists vienmēr norādīs, ja jūsu gadījums nav viņa kompetencē. Tas nozīmē, ka psihologs aizsūtīs jūs pie psihiatra, ja redzēs, ka jums nepieciešamas zāles vai citas ārstēšanas metodes. Turpretī psihiatrs jums neizrakstīs zāles un neturpinās ārstēšanu, ja jūsu emocionālais vai psihiskais stāvoklis liecina par nepieciešamību pēc psihologa pakalpojumiem. Galvenais – vispār meklējiet palīdzību!
